Esot Burtnieku pusē, pat saulainā un mierīgā laikā allaž bažīgi braucu cauri ozolu alejai, kas ved no Burtnieku baznīcas uz Dūres muižas pusi – tie ozoli abās ceļa malās man tādi daudzsološi šķiet… Tādā brīdī vienīgā izeja – gāzi grīdā!
Ievadā varbūt pat nedaudz sabiezināju krāsas, taču, manuprāt, krītošu koku zaru problēma aktuāla arī Valmierā. Tur, kur ir lielāki, ilgu mūžu nodzīvojuši koki, bez speciālām zināšanām un varbūt pat kaut kādām pārbaudes metodēm taču grūti paredzēt, kas tādam stumbram vai zaram iekšpusē. Varbūt tur viss tā iztrupējis, ka tikai līdz pirmajam nopietnākam pūtienam viss kopā turas? Šovasar netālu no savas mājas redzēju, kas dažu gadu laikā noticis ar brangu egli, kuras stumbrā nu jau pirms kādiem gadiem pieciem vai sešiem iespēra zibens, atstājot egles stumbrā apmēram trīs metrus garu rētu. Kad šopavasar kādā lielākā pūtienā egle nolūza, atstājot celma vietā pamatīgu šķēpeli ar pilnīgi iztrupējušu viduci, atklājās zibens spēriena nodarījums – koka stumbrs šajā zonā bija pārvērties par trupeli… Bet no ārpuses to pat nevarēja konstatēt!