Jau kopš padomju laikiem skolu mācību grāmatās, masu medijos, filmās tika veidoti mīti par miermīlīgo Padomju Savienību, tās nopelniem uzvarā pār Vāciju Otrajā pasaules karā. Jo vairāk gadu pagāja kopš kara beigām 1945. gada maijā, jo «pasaku» stāstīšana palielinājās. Turklāt izcēla jau tikai PSRS. Par to, ka praktiski visus kara gadus Padomju valsts saņēma milzīgu tehnisko, medicīnisko atbalstu, par pārtikas piegādēm kaut kā nerunāja un nerunā. Tāpat kā nerunā par milzīgo atšķirību dzīvā spēka zaudējumos PSRS un Vācijas pusē.
Cik atceros, uzsvēra, ka Padomju valsts karā iesaistās tikai, lai aizsargātos, jo tai nepārtraukti uzbrūk asinskārie kaimiņi. Runājot par mongoļu iebrukumu 13. gadsimtā vai Napoleona karagājienu 1812. gadā, tas varbūt atbilst patiesībai. Par pārējiem varētu diskutēt. Jau padomju laikos dažs labs žurnālists teica, ka Krievijas miermīlīgumu un neuzbrukšanu citām valstīm vislabāk apliecina A. Suvorova karagājiens pāri Alpiem 1799. gadā. Pirmā pasaules kara priekšvakarā Krievija izsludināja mobilizāciju ātrāk, nekā to izdarīja Vācija. Tajā laikā to uztvēra kā kara pieteikumu!