Krišjāņa Kariņa veidojums – kompromisu valdība

Pēc tam, divas reizes kopš 2009. gada ievēlēts Eiropas Parlamentā, Krišjānis Kariņš, kā redzams, nu tur ir ieguvis tādas politiskās prasmes un kompromisa atrašanas gudrības, kādas starp Latvijas pašreizējiem politiķiem ir reti kuram citam (droši vien vēl Robertam Zīlem no NA, bet ne viņš, ne arī apvienība vēlmi veidot valdību neizteica). Lai arī kā jaunās valdības veidotāju vakar debatēs zākāja opozīcijā palikušie, no kuriem saskaņietis Jānis Ādamsons pat ieteica Kariņam te nemaisīt gaisu un doties atpakaļ uz Eiropas Parlamentu, manuprāt, tieši ES augstākajā varas orgānā iegūtā pieredze ir tā, kas ļāva premjeram piecu partiju pat ļoti pretrunīgās vēlmes sadabūt kopā «Sadarbības līgumā». To vakar pirms Saeimas sēdes svinīgi parakstīja tad vēl kandidāti Ministru prezidents Arturs Krišjānis Kariņš (JV), Ministru prezidenta biedrs, aizsardzības ministrs Artis Pabriks (AP!), Ministru prezidenta biedrs, tieslietu ministrs Jānis Bordāns (JKP), ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs (JV), ekonomikas ministrs Ralfs Nemiro (KPV), finanšu ministrs Jānis Reirs (JV), iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens (KPV), izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska (JKP), kultūras ministre Dace Melbārde (NA), labklājības ministre Ramona Petraviča (KPV), vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce (AP!), satiksmes ministrs Tālis Linkaits (JKP), veselības ministre Ilze Viņķele (AP!) un zemkopības ministrs Kaspars Gerhards (NA). Līgumā ierakstītas it kā pašas par sevi saprotamas civilizētas sabiedrības prasības, ka partneriem jāievēro vispārpieņemtās ētikas normas – savstarpēja cieņa, uzticība, koleģialitāte un godprātības princips. Nedaudz svaigāka šķiet prasība, ka šīm normām nu būšot jāvalda arī attiecībās ar pilsonisko sabiedrību, medijiem un, kas ir īpaša atšķirība no daudzām iepriekšējām valdībām, arī ar politisko opozīciju. It kā populistiska frāze skan prasība, ka Ministru kabinetam ar savu labo piemēru nu būs jārāda vienotības paraugs – jāmazina gan sabiedrības sašķeltība, gan plaisa starp varu un sabiedrību. Taču, kaut cik zinot K. Kariņa konkrēto rīcību Eiropas Parlamentā, arī šis ieraksts var solīt jaunus centienus sabiedrības saliedēšanā.