Kur mācīties patiesu došanas prieku?

Vai ziedošanai jābūt bezpersoniskai vai personiskākai? Par šo aizdomāties lika viedokļi, kurus uzklausīju Latvijas Sarkanā Krusta Valmieras nodaļā, kur darbojas apģērbu, apavu un citu sadzīvē noderīgu lietu maiņas istaba. Tur dzirdētais, ka cilvēki var sanest un otram dot savalkātas, sabojātas, netīras lietas, lika aizdomāties par to, kādi esam. Ko saprotam ar atdošanu otram, ziedošanu? Ja otram dodam cauru un sasmulētu kreklu, vai esam laba darītāji? Ja citam bērniņam, kura vecākiem varbūt tiešām trūkst naudas jaunas rotaļlietas iegādei, atdodam to mantu, ko mūsu atvase salauzusi, vai izdarām kaut ko paliekošu?