Uzskatāms piemērs tam, kāda ir Levita darbība prezidenta postenī, ir viņa nostāja atklāti diskutablās teritoriālās reformas jautājumā. Pēdējā ir stipri politizēta un atrodas ļoti tālu no ideāla. Subjektīvi vērtējot – ja atsakās no politiskās sastāvdaļas, tad rodas pat jautājums, vai šāda reforma maz vispār ir kādam vajadzīga, un pastāv aizdomas, ka pavisam drīz pēc tam, kad Latvijā nomainīsies politisko kāršu sadalījums, atradīsies arī ļaudis, kuri centīsies sākt jaunu reformu, kas gan šajā gadījumā jau ir cits stāsts.
Ņemot vērā visas ar teritoriālo reformu valdošās kaislības un aizkulišu strāvojumus, kā arī lielo skaitu ne gluži taisnīgo (politkorekti izsakoties) lēmumu, Valsts prezidentam, kurš vienlaikus ir ļoti augsta līmeņa jurists, vajadzēja kļūt par to spēku, kas vismaz daļēji atjauno kādu nebūt taisnīgumu. Tomēr tajā pašā laikā vēl pirms attiecīgo likuma izmaiņu nonākšanas Rīgas pilī šāda iespēja tika uzskatīta par ļoti maz ticamu, un neviens pat īpaši necentās slēpt, ka uz Levitu šajā ziņā necer. Pamatoti, jo Valsts prezidents, lai arī izklāstīja šādus un tādus iebildumus pret teritoriālo reformu, vienlaikus apstiprināja to ar savu parakstu.