Tomēr, neskatoties uz šādu tvērumu, ne vienmēr un ne visur pašvaldībām piemīt tik liela autonomija un patstāvība. Arī Latvijā ir bijuši tādi pārvaldes organizācijas posmi, kad vietējām pašvaldībām bija noteikta ierobežota autonomija, to praktiskā darbība tika vairāk balstīta uz centrālai valdībai pakārtotas institūcijas kompetenci. Arī pašlaik sabiedrībā norit diskusijas par pašvaldību attīstības racionālāko formu. Pārmaiņu pamatojums, kuras visbiežāk sauc par reformām, ir gan racionāls – mēģinām ietaupīt valsts līdzekļus, uzlabot publisko pakalpojumu kvalitāti, palielināt sabiedrības vadības efektivitāti, gan arī iracionāls – parādīt, ka kaut kas tiek darīts, proti, reformu pasludināšana, birokrātijas kritizēšana, jauno vadības paņēmienu slavēšana, labāku pakalpojumu solīšana, robežu pārstrukturēšana.
Sabiedrības pieprasījums pēc labas pārvaldības balstās uz ļoti racionāliem apsvērumiem, proti, uz nepieciešamību nodrošināt konkrētus pakalpojumus, organizēt un vadīt vietējās uzņēmējdarbības vides attīstību, dažkārt pat aizvietojot privātajam sektoram raksturīgo iniciatīvu. Faktiski iedzīvotāji vēlas teritoriāli organizētu administratīvās un arī saimnieciskās darbības formu, lai saņemtu sev tik nepieciešamos ikdienas pakalpojumus. Vai varam atļauties vienlaikus nodrošināt gan labu administratīvo pārvaldi, gan aktīvu saimniecisko darbību, gan arī pakalpojumu sniegšanu? Vai šāda rīcība nebūs varas izmantošana un privātās iniciatīvas ietekmēšana? Diskusijas priekšlikumu uzdevums ir nevis piedāvāt vienīgo pareizo risinājumu, bet gan veicināt pārdomas, lai maksimālo ieguvumu gūtu tā sabiedrības daļa, kurai nepieciešami konkrēti publiskie pakalpojumi, kurus var saņemt tikai un vienīgi pašvaldībā, sev vistuvākajā varas institūcijā. Un iedzīvotāji vēlas tos saņemt maksimāli racionālā veidā.