Minētais fakts nav nekas jauns – lai arī politizētas, pašvaldību vēlēšanas tomēr ir pirmkārt un galvenokārt par saimnieciskiem jautājumiem. Daļēji, protams, arī par iespējām piekļūt finansējumam šo saimniecisko jautājumu risināšanai, tamdēļ pašvaldību politiķiem nākas veikt visdažādākās piruetes un manevrus, tomēr tā šajā gadījumā visbiežāk ir tikai tāda savdabīga saimnieciskās darbības forma. Vēlētāji vairāk vai mazāk to saprot, par šiem manevriem neliekas ne zinis un balso par konkrētiem ļaudīm, par kuriem ir pārliecība, ka viņi noasfaltēs, uzbūvēs, restaurēs utt.
Par varonīgu cīņu ar korupciju vai par kādām mūsdienīgām vērtībām pilsoņi ārpus Rīgas robežām balsot nevēlas. Un domājams, ka arī Rīgā vairs diezin vai vēlas, jo iepriekš minētā publika pēc tikšanas pie varas valsts galvaspilsētā nekādi nav spējusi sevi parādīt no labās puses. Galvenokārt jau tādēļ, ka komunālā saimniecība un organizatoriski jautājumi nav gluži tas pats, kas politisku lozungu izkliegšana.