Bija otrā vai trešā pēckara vasara, kad izpildkomitejas ziņnesis ieradās ar apkārtrakstu: Smiltenē būs Dziesmu svētki. Skolas koris noteikti piedalīsies. Bija arī norāde, kā dalībniekiem jāsapošas: vai tautastērpos, vai baltās blūzēs un kreklos, bet, ja nav to, baltai apkaklītei jābūt obligāti!
Mana mamma šo ziņu uzņēma priecīgi, tūliņ skapī sameklēja ilgus gadus tur gulējušo savu tautastērpu – Smiltenes novada, sarkanmelni sīkrūtotu, pašas austu, pašas šūtu. Blūzei atlocīja aproces, ietrāklēja plecos piedurknes, tā derēja. Brunči tika uzvilkti līdz padusēm, ar jostu sajozti – arī derēja. Visā kara laikā smagākais jautājums – apavi. Vasarā basām kājām, iziešanai klikatas, kurām zoles no tēva birztalas apsēm, virsmām – pašausta bieza lente. Uz Smiltenes svētkiem man mammas kurpes uz papēdīša, kājas ieautas biezās baltās pašmāju vilnas zeķēs. Griba izrauties no māju pelēcības «cilvēkos» bija tik stipra, ka piekritu visam!
Braucām pagasta vienīgās smagās automašīnas kravas kastē. Smiltenē apmetāmies skolā. Un tad gājiens ar mūziku cauri izdegušajai Smiltenei uz Jāņkalnu. Tautastērpos bijām tikai četras! Platie krokotie brunči pinās kājās, tos pieturēju, cik spēju. Garastāvoklis pacilājošs, laimes un prieka sajūta – pusaugu skuķim pēc kara šausmām un ikdienas briesmām. Jāņkalna estrāde pušķota meijām. Dziedājām no sirds, pacilāti. Pārdzīvojums liels. Tās dienas repertuārs sirdī skan vēl šodien, pēc 70 gadiem.
Mājupceļš atkal smagās mašīnas kravas kastē. Kopā ar mums brauca mūsu skolas spožākais absolvents Aldonis Vēriņš. Mašīna apstājās mūsu mājas «Jaunlazdiņi» ceļgalā. Aldonis kā bulta pārlēca mašīnas bortam, satvēra mani, ka brunči vien noplīvoja, un nolika ceļmalā. Ak, tas nu bija pārdzīvojums visam mūžam – būt jaunā, skaistā puiša, turklāt skolas spīdekļa, teicamnieka, rokās! Toties tagad, tiklīdz kaut kur izlasu vai sadzirdu par Aldoņa Vēriņa puķkopja sasniegumiem, vienmēr palielos: pirmais vīrietis, kas mani savās rokās cēlis!
Tās dienas prieks bija patiess. Otrā rītā dziedāju tēva pļavā, uz akmeņa stāvēdama ar ganu rīksti rokās, miglā un rasā. Mātes tautastērps tika rūpīgi salocīts, ar krāšņu jostu pārsiets un atkal nolikts skapī. Vēlākos gados gan vēlreiz pāršūts – man skolas apģērbā Sibīrijā. Ilgi valkājams tomēr nesanāca – pārāk smalki vērpts un šķeterēts. Bet, no Sibīrijas atgriežoties, Valmieras stacijā gan izkāpām jaunās drēbēs – labās, ērtās krievu pufaikās, kas valkājamas ziemā un vasarā, un kerzas zābakos.
Dziesmu svētkos vairs nav iznācis piedalīties. Bija jāuzceļ māja, jāiestāda pīlādzis pie tās. Atmiņas par gājienu un dziedāšanu Smiltenē ir gaiša rīta blāzma pāri visai dzīvei.