Cilvēce savos centienos bieži vien līdzinās poētiskajam žūpam, kurš, grāvī guļot, veras zvaigznēs. Mēs gribam ne tikai piedzimt un nomirt, lai šiem diviem mirkļiem pa vidu kaut kā sevi uzturētu un atražotu savā «bēdu ielejā». Gribas arī veikt ko dižu, vēl ilgi paliekošu (un, jā, atmiņas par mums saglabājošu).
Šo dziņu reiz formulēja Henriks Ibsens – «Tiks piedots tev, ja nevarēji,/Ne mūžam ne, ja negribēji». Tā lika viduslaiku eiropiešiem doties tālos krusta karos, ar uguni un zobenu atnesot ticības gaismu pagāniem arī šajā zemes malā. Tā radīja reformāciju un apgaismību, Sarkano Krustu un Ženēvas konvenciju, atjaunoja senlaikos sagruvušo ebreju valsti un – vēl pavisam nesen! – atdeva mūsu neatkarību.