Neatbildēti jautājumi

Jautājums par to, kamdēļ veselai plejādei valsts augstāko amatpersonu obligāti nepieciešama šāda pielaide, lai šie ļaudis varētu ieņemt tos vai citus amatus, jau pats par sevi ir visai interesants. Galvenokārt tādēļ, ka valsts noslēpumi pie mums ir saistīti ar valsts aizsardzības un nacionālās drošības jautājumiem, sadarbību ar Ziemeļatlantijas aliansi, specifisku finanšu informāciju un vēl citām apmēram līdzīgām lietām, skarot stipri ierobežotu cilvēku loku.
Tikmēr Ekonomikas un vēl virknei citu ministru, kā arī krietnam skaitam augstu ierēdņu ar konfidenciālu informāciju darīšana gandrīz vienmēr ir vienīgi tik daudz, cik šāda informācija tiek pieminēta, piemēram, Ministru kabineta sēžu laikā, vai arī ja kāda no viņu pārziņā esošajām jomām izrādās kā nebūt saistīta ar valsts aizsardzību. Un arī tad saistība ar valsts noslēpumiem ir būtībā tikai pastarpināta un nekā tāda, ko varētu notirgot nosacītajam ienaidniekam vai izmuldēt krogā, amatpersonas neuzzina.
Bez tam, ja vien ir vēlēšanās, prasme rīkoties ar datoru (bet kuram tādas nav), kā arī šādas tādas analītiskās iemaņas, pārliecinošu vairākumu nosacīti slepenās informācijas arī viegli var izsecināt no publiski pieejamām ziņām un skaitļiem internetā. Tostarp dažādu apvienotās Eiropas institūtu, analītisko kantoru un citu iestāžu dokumenti ņirbēt ņirb no datiem, kas oficiāli skaitās valsts noslēpums vai pusē pasaules. Jaudā tikai meklēt un izdarīt secinājumus.
Uz šāda fona pielaižu valsts noslēpumam izsniegšana, it īpaši, ja runa ir par izteikti civiliem amatiem, izskatās visai aizdomīga, tostarp arī skaidru kritēriju un nekādu komentāru neesamības dēļ. Ik pa brīdim rodas aizdomas, ka pielaide netiek izsniegta, attiecīgi liedzot darba iespējas, nevis nevis kādu valstisku, bet gan tīri savtīgu vai šauri politisku interešu dēļ. Tā teikt, lai visādi gaisa jaucēji ar neveselīgu interesi par sensitīviem un, iespējams, šaubīgiem jautājumiem nebāztu savus degunus, kur nevajag. Vai arī lai svarīgos amatos neiekļūtu ļaudis ar no vienīgās un pareizās ideoloģijas viedokļa nepareiziem uzskatiem.
Nu jau bijušā ekonomikas ministra gadījums ir tieši no šīs sērijas. Iespējams, ka uz Nemiro krūtežas tiešām ir gadījies kāds tumšāks pleķītis, un attiecīgi pastāv šaubas par viņa uzticamību, taču tikpat labi ir iespējams, ka ministrs vienkārši, tēlaini izsakoties, noņemts no trases dēļ savas pārmērīgās intereses par slideniem un virknei politiķu neērtiem un netīkamiem jautājumiem. Kuri kaut kādas nejaušas apstākļu sakritības dēļ ir izrādījušies neizdevīgi valstij, taču dikti izdevīgi atsevišķām privātpersonām.
Galvenā problēma tikmēr ir tur, ka situācijas, kad pastāv šādas šaubas un aizdomas, pavisam noteikti neveicina uzticību valstij un tās drošības iestādēm. Vai, ja vēl konkrētāk, tad palielina neuzticību, lai gan vajadzētu būt otrādi. Un tā ir viela pārdomām par to, ka būtu nepieciešams pārskatīt virkni mehānismu, tajā skaitā arī pielaižu valsts noslēpumam izsniegšanas kritērijus un principus.