Mani emocionāli spēcīgi uzrunāja žurnālā «Ievas Veselība» nesen publicētais un Latvijas Televīzijas žurnālistes Aijas Kincas pierakstītais Kristīnes Paegles dvēseles kliedziens. Kristīne, kā zināms, bija blakus mūziķim Valteram Frīdenbergam viņa mūža pēdējā gadā. Publikācijas ievadā teikts: «Viņi nedzīvoja ar nolemtības sajūtu, kādu daudziem rada onkoloģiska slimība. Viņi brauca ar motociklu, apceļoja Itāliju un plānoja kāzas, nevis bēres.»
Šis atklātās valodas stāsts ir ne tikai par diagnozi, ārstēšanu un tās blaknēm, bet arī par situācijas izpratni, atbalstu, līdzās būšanu un mīlestību. Te nevar necitēt Kristīnes teikto: «Mēs visi esam tik super aizņemti. Un tad pienāk šī pēdējā diena. Tu stāvi pie zārka un raudi. Un par ko tad egoistiskais cilvēks raud? Par to, ka es atcēlu norunāto tikšanos, ka neaizbraucu, ka darbs bija svarīgāks… Bet ko gan tev prasa nobraukt gar tā cilvēka māju un uz piecpadsmit minūtēm pasaukt viņu? Taču tie aizbildinājumi… Ko es traucēšu? Bet ko nozīmē – traucēšu? Ir jābeidz atlikt! Ir jādodas! Ir jādara! Ir jāsaka labas lietas. Visi šie it kā zināmie zelta likumi. Ceru, ka es tā turpināšu. Neko vairs neatlikšu!»
Mums katram ir savs tuvinieku, radu, kaimiņu vai pat tikai paziņu loks. Un katram tajā noteikti ir kāds, kam pašlaik visvairāk par visu ir vajadzīgs labs, uzmundrinošs vārds, sirsnīga kopā pabūšana. Ieguvums bieži vien ir abpusējs, jo ne velti mūsu tautas gudrība vēsta: «Dod, Dieviņ, otram dot, ne no otra mīļi lūgt!»