Tas, protams, ja pieredzētais nav neatgriezeniski salauzis, bet devis iespēju kļūt mazliet redzīgākam, jūtīgākam un paplašinājis izpratni par to, ka vilšanās ir neizbēgama gan priekšstatos par cilvēkiem, gan par pasauli, gan pašam sevi.
Mana pirmā vilšanās bija pieaugušajos, kuri strādāja bērnudārzā un skolā. Viņi nez kāpēc, kad izauguši, mēdz aizmirst, ka reiz paši bijuši bērni, un smadzenēs kontakts ar atmiņām, kā ir būt bērnam, pilnībā atvienojies. Pieaugušajiem šķiet, ka bērns jo mazāks, jo dumjāks, bet bērns tajā pašā laikā paņem savos plecos kaunu par pieaugušā cilvēka dumjību, nespēju un neprasmi rīkoties kā būtnei, kam ir atbildība par tiem, kuri šajā pasaulē vēl tikai ienākuši un par kuriem viņi ir atbildīgi ierādīt, kā šajā pasaulē jādzīvo. Bērns vīlies piedodoši pieņem pieaugušā cilvēka kļūdas, bet neaizmirst. Jau agri rodas aizdomas, ka pieaugušie nebūt nav gudrāki tikai tāpēc, ka lielāki.
Nebaidies, vilšanās ir daļa no pieredzes
Burtu izmērs