Necenzētas domas

Inteliģents cilvēks vispār nenonāk tādos apstākļos, kuros vajag bārties, kur nu vēl lamāties, jo viņš dzīvo starp tādiem pašiem izglītotiem ļaudīm un lamuvārdus dzird tikai kino un sociālajos tīklos. Solīdam latviešu cilvēkam sašutuma vai dusmu brīžiem, ja nu tiešām kādā negadījumā iekūlies, vārdu krājums aprobežojas ar velns parāvis, johaidī, ej bekot vai, sliktākajā gadījumā, piemēram, ej ellē. Tāpat arī jebkuras citas tautības inteliģentam cilvēkam lamuvārdu arsenāls ir salīdzinoši neliels, formāls un maigs. Atļaušos apgalvot, ka kopš 24. februāra tā vairs nav.
Neticu, ka attieksme un reakcija par krievu armijas Ukrainā pastrādātajiem kara noziegumiem pēc pirmā šoka tā arī paliek iekšēji apslāpētas ar filozofisku, visu piedodošu mieru, lai kas arī notiktu jau pusgada garumā. Normālam cilvēkam taisnīguma izjūta neizbēgami liks atbilstoši reaģēt, un emocijas izsprāgs uz āru vai meklēs atspoguļojumu pie līdzīgi domājošiem. Grūti iedomāties, ka dusmas un nicinājumu par noziegumiem pret cilvēci varētu izteikt ar idritvaikociņ, velns par stenderi, ka tevi divi deviņi vai tamlīdzīgos senlaicīgos, pieklājīgos izteicienos.