Viss nupat vēl izskatījās tik cerīgi… Mūs par partneri ziemas olimpisko spēļu rīkošanā aicināja visādi spēcīga, turīga un respektabla pretendente – Zviedrijas ķēniņvalsts galvaspilsēta. Jo Stokholma (kas reiz uzņēma vasaras spēles 1912. gadā) ir ne tikai vērienīga un naudīga, bet arī laba rēķinātāja – kāpēc gan pašiem tērēties, ceļot dārgu kamaniņu/bobsleja/skeletona trasi? It īpaši, ja tā pēc spēlēm izrādītos nevajadzīga un pārvērstos spokainā graustā, liekot pilsētniekiem lamāt savu rāti par tukšu izšķērdību.
Zviedriem, pametot skatu pār jūru – uz zemēm, pār kurām arī reiz plīvoja triju kroņu zili dzeltenais karogs un, ko man tielēties, viņu saimnieciskā vara ir stipra joprojām –, bija redzama ne tikai Siguldas trase.