Var daudz spriest par to, kas bija 2. Pasaules kara cēloņi, kuras valstis tajā vainīgas un kādā mērā vainīgas. Kara priekšvakarā – 1939. gada 23. augustā Vācijas un PSRS ārlietu ministri parakstīja savstarpēju neuzbrukšanas līgumu, kura slepenajos papildprotokolos sadalīja ietekmes sfēras Eiropā. Tas, ka slepenā diplomātija formāli bija aizliegta, nevienu īpaši neuztrauca. Atlika tikai aizdomāties, jo tolaik Vācijai un PSRS nebija savstarpējās sauszemes robežas, tātad uzbrukums pat tīri tehniski nebija diez ko iespējams.
Arī slepeno protokolu saturs pēc būtības bija slepens tikai dažas dienas. Var tikai apbrīnot tā laika Latvijas diplomātus, kuri centās noskaidrot patiesību gan pie PSRS, gan Vācijas sūtņiem Polijā. Un nav jābūt ekstrasensam, lai izdomātu, ko viņiem atbildēja.
1939. gada septembra vidū Polijā iebruka arī PSRS, turpmākajos mēnešos karadarbība pārņēma praktiski visu Eiropu un ne tikai. Latvijas valdība pasludināja neitralitāti, taču tā neglāba valsti no Padomju okupācijas un aneksijas. Visticamāk, ka karā Latvija tiktu ierauta jebkurā variantā, bet sekas varēja būt citādas.