Nedēļu dzīvojām ģimenēs, un ik dienu mums bija kādi pasākumi – mūsu atvestā Latvijas karoga iesvētīšana, tad uzstājās folkloras grupa «Rikši», dejotāji no Piebalgas, savas prasmes rādījām arī mēs, Beverīnas amatnieki.
Tas bija liels, ļoti labi noorganizēts pasākums Bergenas latviešiem, un viņi tik ļoti to latvisko piekopj, ka man pat asaras bija acīs. Nodomāju: atbraucām uz Norvēģiju, lai sajustu to latvisko. Manuprāt, te, Latvijā, nekas tāds nenotiek – acīmredzot tas, ka esam Latvijā, ir kas pats par sevi saprotams, vien 18. novembrī piespraužam to sarkanbaltsarkano lentīti. Viņiem, esot prombūtnē no mājām, tā latvietība laikam dod tādu kā sākuma sajūtu.
Domāju, ja tu mīli savu valsti, ja sūtīsi savus ziedojumus vai mīlestības sveicienus Latvijai, jebkurā pasaules malā tev veiksies, kaut Āfrikā.
Es Norvēģijā biju tik priecīga un lepna par mūsu tautiešiem, kas godā un nes latvisko kultūru, – cepuri nost. Viņiem ir arī svētdienas skoliņa, kurā bērni iet un smeļas latviskumu.
Amatnieku dienā vietējās meitenes bija sajūsmā, atcerējās mūs no iepriekšējā gada, un katram jau ir izveidojušies savi pielūdzēji, fani. Norvēģiem tas viss tik ļoti patika! Sadraudzējāmies ar latviešu ģimenēm, mums bija noorganizēta ekskursija pa kalniem, arī ļoti jauks pasākums. Jutāmies kā pie savējiem. Vienīgā atšķirība no Latvijas, ka apkārt kalni. Kopējā atmosfēra bija ļoti jauka. Sasmēlāmies spēkus arī no tā, ka tikām novērtēti.