Katras kārtīgas lauku saimnieces goda lieta bija pirms sestdienas un svētdienas izravēt un nogrābt savas sētas kājceliņus, jo tie savā ziņā bija viena no latviskās mājvietas vizītkartēm. Ienākot vai iebraucot pagalmā, celiņi uzreiz pateica, kāda saimniece tad te darbus un ļaudis izrīko. Kopta taka latvietim arvien bijusi kaut kas vairāk par vietu staigāšanai. Ne velti sinonīmu vārdnīcā vārdam taka ir tik daudz nosaukumu: teka, tacīte, kājtaciņa, kājtaka, celiņš, kājceliņi, celīte, stidziņa, stiga, kājstidziņa un pat jaukais mīļvārdiņš — stidzīte, kas nozīmē taku no istabas uz klēti.
Pa taciņu, pa taciņu
Burtu izmērs