Pēdējie no šīs sērijas ir aicinājums apsvērt iespēju Rīgā izveidot reģionālu Naudas atmazgāšanas novēršanas izcilības centru, kā arī premjera Krišjāņa Kariņa paziņojums, ka Latvijā tiks veidota padome korupcijas izskaušanai un tiesiskuma stiprināšanai mūsu valstī. Pēc tāda paša parauga, kā iepriekš premjera vadība tika izveidota padome finanšu sektora sakārtošanai, kurai izdevās novērst Latvijas nonākšanu naudas atmazgātāju «melnajos» vai «pelēkajos» sarakstos. Ir vēl arī citi piemēri, bet nu šie ir pēdējie un savā ziņā saskanīgi.
Pati par sevi cīņa pret naudas atmazgāšanu, par tiesiskumu, pret korupciju, kā arī par visu citu labo un pret visu slikto, protams, nav nekas nosodāms. Tiek savestas kārtībā kādas sasāpējušas jomas, bet beigās var gadīties, ka uz gūtās pieredzes rēķina vēl izdodas kaut ko nopelnīt. Nosacīti, protams, tomēr kādas reģionālas organizācijas bāzēšanās Rīgā vismaz kādu pienesumu Latvijai dod. Kaut gan to robu budžetā, kas radies pēc daļas finanšu sektora faktiskas sagraušanas, tas, protams, nekompensēs nekad.
Galvenā problēma ir, ka par to, lai neiekļūtu slikto valstu sarakstā, pie mums cīnījās ar metodēm, kuras vienā variantā ir dēvējamas par fanātiski barbariskām, bet citā – par bērna izgāšanu no vannas kopā ar ūdeni. Cīņas pret naudas atmazgāšanu ietvaros Latvijā tika radīts lēvenis problēmu godīgiem uzņēmējiem, kā arī aizbiedēti no valsts pilnībā godīgi investori. Piedevām vēl šī cīņa tika izvērsta nevis pēc mūsu pašu iniciatīvas, bet pēc kāda dikti liela Latvijas sabiedrotā dikti uzstājīgas prasības. Pēc labas pieredzes, ar kuru lepoties, viss iepriekš minētais kaut kā neizskatās, tomēr kas nu ir, ar to arī lepojamies.