Personīgi man šīs spēles nedaudz pabojāja mediji un interneta troļļi. Saprotu, ka žurnālistu darbs ir ar virsrakstiem piesaistīt lielāku lasītāju skaitu, bet vai tiešām 4. vieta ir tikai? Tikai, pēc mediju rakstītā, tā bija Martinam Dukuram, bet Haraldam Silovam tā bija augstā 4. vieta. Es saprotu, ka skeletons un ātrslidošana nav viens un tas pats, bet šķiet, ka mēs esam tik ļoti pieraduši pie Martina augstajiem sasniegumiem pēdējo 10 gadu laikā, ka nespējam īsti novērtēt to, ko viņš ir paveicis. Un tas attiecas ne tikai uz šiem diviem sportistiem, tādi virsraksti bija vairāki.
Un tad no visa šī tikai izriet nākamais — interneta troļļi. Pēc sacensībām man patīk izlasīt intervijas ar sportistiem, kurās viņi izsakās par to, kas sanāca vai nesanāca. Un, protams, komentāru sadaļa neizpaliek. Mana sirds sažņaudzās, kad 90% komentāru sastādīja teksti tā viņam vajadzēja, kāpēc tas tūrists vispār tur jāsūta, tas jau vispār nav sports utt. (šeit minēju tikai maigākos izteicienus). Šķiet, tā ir taisnība, ka latvieša mīļākais ēdiens ir otrs latvietis. Kur mūsu tauta ir nonākusi, ka spēj priecāties par citu nelaimēm un celt sevi augstāk par sauli, sēžot tikai uz dīvāna. Negācijām bagātākie komentāri bija tieši par Dukuru ģimeni, pielīdzinot šo neveiksmi karmai — redz, pavērāt muti par krieviem, dabūjāt, ko gribējāt. Šajā troļļa apgalvojumā gan nekādu loģiku neredzu, bet pieļauju, ka viņš, tāpat kā daudzi, ne reizi neiedziļinājās nevienā faktā vai Pasaules Antidopinga aģentūras ziņojumā. Un kāpēc gan klusēt, ja ir bijusi netaisnība sportā un Olimpiskajās spēlēs? Ne jau velti šogad Krievijas sportisti nestartēja zem Krievijas karoga. Šķiet, labāk kā Puče nepateikšu un piekritīšu viņam — Dukuri ir mūsu puikas un būs tādi vienmēr.
Pirms tam ar tik lielu negāciju mūsu sportistu virzienā nebiju saskārusies. Redz: mums tikai viena medaļa, bet mums taču ir Siguldā trase, kā tas var būt? Ak, jā, šķiet, laikam aizmirsu, ka visas trases pasaulē ir vienādas. Mēs varam būt neizsakāmi priecīgi, ka mums ir tāda bobsleja&kamaniņu trase tepat Latvijā, ka mums nav jābrauc citur, lai trenētos, bet der atcerēties, ka katra trase, tāpat kā cilvēks, ir atšķirīga — ar savu raksturu, veidolu un kaprīzēm. Mums ir jābūt lepniem, ka mums ir sportisti, kas var iekļūt OS Top 10, ka mēs varam izcīnīt uzvaras Pasaules čempionātos un būt labākie starp tādām lielvalstīm kā Vācija, Austrija un ASV. Mums nav tādu iespēju (šeit es runāju par cilvēku resursiem un tehnisko aspektu), kādas ir viņiem, bet mums ir gribasspēks un apņēmība. Jo pat, spītējot traumām, mēs varam izcīnīt medaļas un augstus sasniegumus! OS sakarā šeit tieši runāju par Oskaru Melbārdi, kurš ar plīsušu muskuli Latvijai atnesa vienīgo medaļu.
Bet tagad par labo. Esmu neizsakāmi lepna, ka no mūsu ~2 miljonu lielās tautas mums ir tik daudz lielisku sportistu, kas nes Latvijas vārdu pasaulē, kas iedvesmo bērnus un jauniešus pievērsties sportam, kas liek asinīm ritēt straujāk ikvienam mājās pie TV ekrāna. Visvairāk manu sirdi sildīja video no Rūjienas un Daumanta meitiņas skolas, kurās tika izveidotas trases, bobi un mazie bērni iejutās mūsu bobslejistu lomās. Lūk, ko mūsu sportisti dara — IEDVESMO! Cik gan daudzi bērni mammām, redzot Martinu vai Oskarus, ir teikuši: es arī gribu būt kā viņš, kad izaugšu liels. Varu derēt, ka daudzi. Un ne velti pirms pāris gadiem tieši Martins bija populārākais jaundzimušo vārds Siguldas novadā.
Noņemu savu neredzamo cepuri ikviena sportista priekšā, kas ik dienas cīnās, smagi strādā un mūsu mazo Latviju padara tik lielu un stipru. Paldies, ka ik dienas iedvesmojat mani un citus! Liels paldies ikvienam no viņiem, kā arī milzīgajai komandai, kas ir aiz viņiem — sievām, vīriem, vecākiem, treneriem, mediķiem, draugiem utt. Jūs, nevis Olimpiskās medaļas esat mans (un noteikti visas Latvijas) ZELTS!