Jāteic, ka mūsu valsts starp trim māsām Baltijā šoreiz izskatās pietiekami labi, jo mums ik gadu nepieciešams iepirkt tikai 20 līdz 25% no valstij vajadzīgās elektroenerģijas, kamēr lietuvieši pēc Ignalinas AES aizvēršanas ap 80% spiesti iepirkt ārpusē, bet igauņi lauvas tiesu no savai valstij nepieciešamās elektroenerģijas saražo, izmantojot videi izcili nedraudzīgas un vismaz pusgadsimtu vecas degslānekļa pārstrādes tehnoloģijas. Kopumā Latvijas situācija enerģētikā ir labāka, nekā tas ir vidēji Eiropā.
Kā viņnedēļ izskanēja Vidzemes biznesa dienas paneļa diskusijā par enerģētikas nākotni īstermiņā un ilgtermiņā, Baltijas elektroenerģijas tirgū šobrīd imports nepieciešams līdz pat 50%. Nestabilā cenu situācijā, kad pērnā gada decembrī elektrības cena uzlēca līdz pat 1000 eiro par megavatstundu, Baltijas valstu starpā noteikti jāattīsta dialogs par kopīgu politiku šajā jomā. Vairākas reizes tika uzsvērts, ka obligāti jādomā par enerģētiskajām jaudām, kuras būtu vadāmas ar dispečerdienesta palīdzību.
Skaidra lieta, ka enerģētikā jāmeklē alternatīva Krievijas dabasgāzei, kuras piegādes varētu beigties šī gada beigās, to aizstājot gan ar sašķidrināto gāzi, gan ar vēl citām pašmāju alternatīvām, starp kurām šobrīd, protams, dominē ūdens (gan ar dabasgāzi, gan ar HESiem pašlaik Latvijā saražo pa 2,5 teravatstundām no valstij gadā nepieciešamajām apmēram 7), taču dienas kārtībā arī šķelda, vēja enerģija, saules enerģija, biomasa un kūtsmēsli.