Priekšlikumu viņš vēlējās iekļaut Saeimā jau pērn skatīt sāktajos likuma «Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām» grozījumos pirms tā otrā lasījuma. Kad nu deputāti gada laikā likumprojektu par svētkiem nebija izlēmuši, E. Levits atgādinājumu par latviešu valodas stiprināšanu acīmredzot uzskatīja par tik neatliekamu, ka ceturtdien, 15. oktobrī, Valsts valodas dienu tomēr jau spītīgi atzīmēja. Var pat teikt, šaurā lokā, kopā vien ar vairākiem valodniekiem, literātiem un pedagogiem nosvinēja Rīgas pilī rīkotajā diskusijā «Tēmturis – valsts valoda».
Tajā E. Levits vispirms akcentēja, ka valoda ir katras nacionālas valsts centrālais elements. Tāpēc Latvijā vienīgā valsts valoda ir latviešu valoda. Valsts valodas statuss tai bijis paredzēts jau 1922. gadā Satversmes II daļas projektā, taču kaut kādas nesaprašanās dēļ to nepieņēma. Pēc tam gan bija 1932. gada Noteikumi par valsts valodu. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas latviešu valodai valsts statusu atjaunoja 1989. gada Valodu likums. Taču tikai 1998. gada 15. oktobrī Saeima lēma Satversmes 4. pantu papildināts ar: «…valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda». Satversmē vēl ir papildinājums, ka tā ir vienīgā valsts valoda un līdz ar to arī viens no neaizskaramā Satversmes kodola elementiem.