Lielai daļai cilvēku bez telefona nebūtu iedomājams savs darbs – arī man. Bez telefona es nevarētu tik ātri reaģēt uz e-pastiem, nevarētu arī no jebkuras vietas piezvanīt un saņemt zvanus. Tā ir viena no pamatfunkcijām, kas aizvien ir manam telefonam, tomēr nenoliegšu, ka laiku īsinu arī dažādās aplikācijās, kā piemēram, Instagram vai Facebook. Tur es varu apskatīt foto, kurus ir ielikuši mani draugi un paziņas, palasīt viņu viedokļus. Es nedomāju, ka šīs aplikācijas ir būtiska manas dzīves daļa, šķiet, ka mierīgi varētu atteikties no to lietošanas, taču, kad saproti, ka vairākas dienas neesi apmeklējis kādu no šīm aplikācijām, jūties kā no pasaules nost norauts. Ne zini, kas apkārt notiek, ne ko dara draugi. Manuprāt, laiks, ko pavadi kādās aplikācijās, ir jāpavaktē līdzi, lai nesanāk tā, ka lielāko daļu pavadi virtuālajā pasaulē un maz laika kopā ar savējiem – vai tie ir vecāki, vai vecvecāki, varbūt bērni.
Es teiktu, ka šajās aplikācijās nepavadu laiku, kad man ir jādara citi darbi vai kad ciemojos pie ģimenes (šobrīd gan saku par laiku, kad varēja braukt ciemos). Ja esmu ciemos, telefons tiek nolikts uz plaukta un tā tur stāv, līdz kāds zvana vai sūta īsziņu. Tas mūsu mājās nav nekāds noteikums, ka nedrīkst aiztikt telefonus, bet, ja reizi mēnesī aizbraucu pie mammas, gribas papļāpāt un pabūt kopā. Telefonā es varu «pasēdēt» pirms gulētiešanas vai vispār to nedarīt. Nav tā, ka telefons brīvdienās ir pirmā nepieciešamības lieta, ja pavadi laiku kopā ar ģimeni. Man arī tā liekas kā elementāra cieņa – neskatīties telefonā, kad ar mani kāds runā, pat ja tas nav pazīstams cilvēks, kas mani ir uzrunājis autobusa pieturā.
Nesaku, ka telefons ir slikta ierīce, jo tur ir apvienotas tādas lietas, kas ikdienā noder, tomēr, kad vairāk par telefona ekrānu ikdienā neredzi, ir jāaizdomājas, vai tiešām nosist laiku virtuālajā pasaulē ir prioritāte. Mani arī nedaudz kaitina, ka cilvēki, piemēram, aiziet uz koncertu un visu laiku filmē telefonā, lai ir pēc tam ko atrādīt sociālo tīklu vietnēs. Reāli visu koncertu esi redzējis caur telefona ekrānu, bet kā tad paliek ar būšanu šeit un tagad un mirkļa izjušanu? Var jau dzīvi pavadīt ekrānā, bet pēc tam tikai attopies, ka nav vairs neviena, ar ko parunāties, iziet ārā. Tad arī vairāk novērtē to kopā būšanu. Tāpēc es vēlos rosināt – tad, kad būs iespēja (un drīkstēs to darīt!) aizbraukt ciemos pie savējiem, atstāj telefonu uz plaukta vai somā. Parunājies, pasmejies kopā. Telefons neaizstāj cilvēku.