Pārdomas pie karogiem

Latvija un Zviedrija zem saviem karogiem. Sākšu ar mūsējo, sarkanbaltsarkano. Viņnedēļ, no Rīgas, maigi sakot, pieticīgā pasažieru termināļa peldot pa Daugavu jūras un Stokholmas virzienā, pirmoreiz pa lielāku gabalu aplūkoju milzīgo Latvijas valsts karogu, kas uzsliets mūsu likteņupes kreisajā krastā pašā galvaspilsētas centrā. Manuprāt, absolūti politiski krāsots un krietni vien dārgs plikas izrādīšanās projekts, kuram teorētiski vajadzētu vairot visu mūsu kopīgo un katra privāto patriotismu. Nu, nezinu… Apbrīna par karoga izmēriem un tā joprojām cienīgo paskatu mūsu klimatiskajos apstākļos — varbūt. Krūtis pušu plēst gatavas patriotisma jūtas par savu valsti, lielākas par tām, kas bijušas līdz karoga masta uzstutēšanai Daugavmalā? Piedodiet, vismaz man tādu emociju nav. Toties ir galvā domas, ka par šo saziedoto naudu varbūt varēja vēl kādus smagi slimus cilvēkus Latvijā izārstēt. Jo medicīniskajā aprūpē pilnīgi noteikti naudas pietiek vien slimnīcu kombinātu valdes paeglīšu karaliskajām mēnešalgām, citās pozīcijās allaž pietrūkst… Tāpēc sirds dziļumos esmu priecīgs, ka Saeimas deputāta Kola jaunskunga&Co dižkarogu stādīšanas idejai Latvijas pašvaldībās atsaukušies tikai dažviet, lepojos, ka arī Valmieras domē pratuši samērot svilpes tēriņus ar reālu un iedzīvotājiem vajadzīgu darbu izmaksām.