Politika, protams, nereti top «viņpus laba un ļauna» – ļoti amorāli, nežēlīgi, cūciski. Taču arī partijisko cīņu visatļautībā kanibālisms, savējo apēšana, ir tabu. Partija, kas pati nogāž savu Ministru prezidenti, vienkārši nav pelnījusi pastāvēt. (Tomēr teikšu godīgi: manuprāt, birokrātiski pašpietiekamās Laimdotas Straujumas demisija valstij nāca tikai par labu.) Varam pat droši uzskatīt, ka tagad Vienotību ķer debesu dusmu zibeņi.
Tomēr šāda atziņa nemazina politikas apcerētāja skumjas. Lielas partijas sabrukšana praktiski vienmēr Latvijas politikā rada tukšumu, ko steidz aizpildīt «tīrās rokas» un «jaunās sejas». Daudzsolītāji-populisti, pašpārliecināti diletanti un pat pavisam klaji āksti. Latvijas ceļa pašsagruve atviegloja ienākšanu valsts varā «marsietim» Eināram Repšem. Tautas partijas brīvprātīgā «pašnāvība», lai tikai izpatiktu Mākoņtēvam, ļāva īstenoties zatlerismam.