Atgriešanās tā dēvētajos vētrainajos deviņdesmitajos Latvijai gluži gan nedraud, tomēr šādi notikumi liek pievērst pastiprinātu uzmanību maksātnespējas administrēšanai – jomai, kurā apgrozās iespaidīgas naudas summas un pa kuru rosās arī ļaudis ar visai strīdīgām reputācijām, toties ar plašām pilnvarām. Kā labi noprotams, arī konkurence uz labākajiem kumosiem šajā ziņā ir sīva, bet daudzi administratoru pieņemtie lēmumi – diskutabli un kādam izdevīgi, kas attiecīgi nozīmē, ka kādam citam tie ir tikpat neizdevīgi. Piedevām vēl viss notiekošais ir grūti pārskatāms, tamdēļ pats par sevi fakts, ka pārkāpta pēdējā robeža, pat nav īpašs pārsteigums.
Oficiāli gan tiek uzskatīts, ka ar likumdošanu maksātnespējas administrēšanas ziņā Latvijā viss ir kārtībā, pieklibojot vienīgi izpildījums, pie tam pieklibo šajā gadījumā ir ļoti maigs apzīmējums. Būtībā tā ir sava republika ar saviem likumiem un principiem, tikai līdz brīdim, kamēr kādam neradās vēlme kārtot attiecības ar ložu starpniecību, visi veiksmīgi izlikās, ka nekādu būtisku problēmu nav. Skandāli un dažādas nelikumības gan notika regulāri, bet uz tiem valsts vara raudzījās ja ne vienaldzīgi, tad ar attieksmi – kam negadās.