Valsts atjaunošana un šī darba triumfa brīdis – spožā saulē un vispārējā sajūsmā zaigojošā 4. maija diena pirms 31 gada – bija cilvēku simttūkstošu, pat miljona un simttūkstošu kopējais veikums. Tauta panāca it kā neiespējamo, jo bija apņēmīga, vienota, organizēta. Latvija ticēja sev.
Bet nu jau trīs desmitgades žurnālisti, sociologi, pilsoniskās sabiedrības organizētāji, politiķi nevar saprast: kā gan tik neapstrīdama, pašu piedzīvota mācība var tik ātri tapt ignorēta un atmesta? Nebija taču tā, ka sagurusī tauta toreiz uz īsu brīdi saņēmās, lai janvāra barikāžu trauksmē «izšautu visu pulveri»!
Protams, cilvēki nevar desmitgadēm ilgi dzīvot eiforijā un grandiozās cerībās. Taču ja kaut pusi no toreizējās sabiedrības enerģijas un pašapziņas mēs varētu sevī saglabāt vēl dažus gadus… Katrā ziņā mēs neņerkstētu par atpalikšanu no igauņiem, varbūt arī ekonomiskā migrācija nebūtu izvērsusies tik noplicinoša.