Ir mīlestības, kuras izvēlas cilvēks, un ir tādas, kuras izvēlas cilvēku.
Dzimtenes mīlestība laikam pieder pie otrajām. Tā ienāk cilvēkā, vēl pirms viņš spēj nosaukt valsti vārdā. Pirms karoga, himnas un vēstures stundām. Tā ienāk ar smaržām, ar balsīm, ar pirmo ainavu, ko bērns redz pa logu. Ar ceļu, kas ved uz skolu. Ar lietus skaņu uz šķūņa jumta. Ar to īpatnējo gaismu, kāda ir tikai vienā vietā pasaulē – tajā, kuru mēs vēlāk saucam par savējo.
Tomēr būtu pārāk vienkārši teikt, ka dzimtenes mīlestība ir iedzimta. Ja tā būtu tikai bioloģija, tad visi cilvēki vienlīdz mīlētu vietu, kurā piedzimuši. Bet tā nav. Daži aizbrauc un nekad neatgriežas, citi atgriežas pat pēc pusgadsimta svešumā. Vieni ilgojas pēc bērnības pagalma, citi no tā bēg visu mūžu. Acīmredzot dzimtā vieta pati par sevi vēl nerada piederību. Zeme bez cilvēka pieredzes ir tikai teritorija.