Lai gan pirms jau minētajiem 15 gadiem Latvijas sabiedrībā netrūka arī skeptiķu, kuri visai pamatoti norādīja uz to, ka dalība ES lielā mērā samazinās Latvijas ekonomisko un politisko neatkarību, vairākums – divas trešdaļas valsts iedzīvotāju – pārliecinoši atbalstīja pievienošanos aliansei. Par galveno stimulu, protams, kļuva vēlme «dzīvot kā Eiropā», ieskaitot cerības uz dzīves līmeņa uzlabošanos, tomēr nebūt ne mazsvarīga bija arī jezuītiskā koncepcija, ka izvēles ir tikai divas – vai nu apvienotā Eiropa, vai Krievija.
Gluži kā Eiropā (ar to saprotot tā dēvēto veco Eiropu) mēs, protams, nedzīvojam un, visticamāk, nekad arī nedzīvosim. Pārāk lielas ir kā ekonomiskās, tā politiskās kultūras atšķirības, ne mazāka nozīme ir arī vēsturei, kuras dēļ vairākums nu jau nosacīti jauno ES dalībvalstu, ieskaitot arī Latviju, vienkārši nevar kļūt par kādiem pilnīgi un galīgi savējiem. Oficiālā līmenī šis fakts, protams, tiek uzskatīts par ķecerību, taču realitātē pastāv neredzama, taču gluži vai fiziski sajūtama robežšķirtne, kas nodala «mūs» no «viņiem».