Prognozējama šī izgāšanās savukārt bija tādēļ, ka JKP jau sākotnēji solīja vēlētājiem absolūti neizpildāmas lietas, tajā skaitā neizpildāmas arī finansiāli, un nenāca pie prāta arī pēc vēlēšanām. Rezultātā partijas plāni pārsniedza Latvijas valsts finanšu iespējas par nieka 1,7 miljardiem eiro, bet paskaidrot, no kurienes iegūt naudu savu ieceru īstenošanai, JKP pārstāvji nebija spējīgi.
Teorētiski, protams, var piesolīt atņemt naudu tiem, kuriem tā ir un par kuriem pastāv aizdomas, ka šī nauda pie viņiem ir nonākusi ne gluži likumīgā ceļā, tomēr tas ir ilgi, ķēpīgi un ar vairāk nekā apšaubāmu rezultātu. Pirmkārt jau 1,7 miljardi ir Latvijai astronomiska summa, bet otrkārt un galvenokārt – naudu nevienam nevar atņemt tikai tādēļ, ka to izdarīt ir izdomājuši atsevišķi politiķi. Tikai tiesiskā ceļā un ar tiesiskām metodēm, kas attiecīgi nozīmē, ka pat visoptimistiskākā scenārija gadījumā sagrabināt izdosies labi ja dažus desmitus miljonus eiro un arī tad tikai pēc krietniem gadiem.