Tā pavisam oficiāli par Barikāžu laiku tiek uzskatīts posms no 1991. gada 13. līdz 27. janvārim, bet plašāk – līdz tā paša gada augusta pučam Maskavā, pēc kura izgāšanās Latvijas valsts atguva reālu neatkarību. Šis vēstures periods atmiņā neapšaubāmi ir palicis ar neparastu vienotību, kad, gluži kā klasiķa dzejā, nācija lielā vienprātībā ilgojās pēc «kaut kā cēla un nezināma». Tāda savā ziņā aizkustinoša vēstures lappuse, kura parādīja, ka mēs varam būt vienoti, kā arī esam gatavi riskēt un upurēties, ja ceļa galā ir redzams liels mērķis.
Vienlaikus, lai kādi arī būtu 1991. gada notikumi, tagad tā jau ir vēsture, pie tam krietni pasena. Nu jau gandrīz trīs gadu desmitus pastāv cita realitāte, kuras ietvaros Latvijā ir nopietnas problēmas ar vienotību. Uzskatāmākais piemērs ir valsts jaunās valdības tapšanas mokošais process. Politisko partiju savilkto sarkano līniju daļēja atšķetināšana un vismaz kaut kādu kompromisu panākšana, tostarp sākot publiku atklāti biedēt ar problēmām, kādas radīsies, ja valdību neizdosies izveidot, uzskatāmi liecina, ka maršēt vienotā solī mēs vairs vai nu nevēlamies, vai neesam gatavi.