Vismaz skaistos vārdos noteikti. Šoreiz virsrakstā apgalvotais gan pavisam citā – divu tiesas spriedumu – sakarā, jo abos prasība pret obligāto vakcinēšanos tika noraidīta. Argumentācija – jo labums, ko iegūst sabiedrība, nosakot vakcinēšanās pienākumu, ir lielāks par personas tiesībām nodarīto aizskārumu. Vispirms tiesā ar spriedumu tika atsēdināta Labklājības ministrijas ierēdne Sandra Rucka ar ģimeni, pēc tam zilo asiņu iztrūkumu sevī bija spiesti atzīt uzreiz pieci tiesneši – Normunds Riņķis, Iveta Stuberovska un Olita Blūmfelde no Rīgas apgabaltiesas, kā arī Svetlana Maršāne un Visvaldis Sprudāns no Zemgales apgabaltiesas.
Manuprāt, tiesas dotā sprieduma argumentācija ir loģiska un katram lasītpratējam viegli saprotama: «Valdības rīkojumā paredzētais pienākums vakcinēties ir noteikts saskaņā ar likumu, tam ir leģitīms mērķis – neatliekama sociāla vajadzība aizsargāt citu cilvēku tiesības un sabiedrības epidemioloģiskās drošības aizsardzība, kas saistās ar infekcijas izplatības ierobežošanu, vienlaikus sabiedrības interesēs nodrošinot svarīgu valsts funkciju un pakalpojumu nepārtrauktību, un tas ir samērīgs, proti, likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti un nepieciešami leģitīmā mērķa sasniegšanai, kā arī šo mērķi nevar sasniegt ar citiem, personas tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.»