Toreiz vēl paziņu lokā pedagogi runāja, ka pēc vairākiem gadiem vēstures skolotāji stundās aicinās pandēmijas veterānus stāstīt par tolaik piedzīvoto. Protams, ka maijā, no vienas puses, cilvēkiem bija līdz kaklam attālinātais darbs. No otras puses, daudziem tas šķita ērti un bija grūti iztēloties, kā būs, kad atkal vajadzēs iet uz darba vietu, satikt kolēģus aci pret aci un strādāt klātienē…
Diemžēl atkal esam lokdaunā, pie tam valstī ir ļoti liels saslimušo skaits, noteikta komandantstunda, vakcinēšanās sertifikāti kļuvuši par tādu kā identitātes dokumentu, kam vienmēr jābūt pa rokai, bet no ārvalstīm pienāk ziņas par jauniem vīrusa paveidiem.