Lai gan šie notikumi nu jau pieder vēsturei – pagājuši 30 gadi, vēl joprojām ir daudz neatbildētu jautājumu. Ir skaidrs, ka zināmas aprindas tā laika PSRS bruņotajos spēkos un valsts pārvaldē nebija gatavas samierināties ar M. Gorbačova uzsākto demokratizācijas kursu un tā iespējamajām sekām. Informācijas monopolu komunistiskā partija jau bija zaudējusi. Aizvien vairāk cilvēku sāka apšaubīt vienīgās pareizās partijas vadošo un virzošo lomu.
19. augusta rītā Maskavas radio un televīzija pārraidīja paziņojumu, ka Mihails Gorbačovs veselības stāvokļa dēļ vairs nespēj pildīt prezidenta pienākumus un tāpēc tos uzņemas viceprezidents G. Janajevs. Loģiski domājot, nebija skaidrs, kāpēc šajā situācijā bija jāizveido Valsts Ārkārtas stāvokļa komiteja (VĀSK) un Maskavas ielās jāieved bruņotie spēki. No malas pasākums vairāk izskatījās pēc valsts apvērsuma. Tā organizētāju un īstenotāju vidū bija arī bijušais Latvijas komunistiskās partijas centrālkomitejas pirmais sekretārs, PSRS iekšlietu ministrs Boriss Pugo.