Sakausējot metāllūžņus, zelts nerodas

Vispirms atgādināšu par gandrīz 30 gadu garumā partijās notikušo. Aina būs interesanta. Vīlāmies partijā Latvijas Ceļš pašā atjaunotās neatkarības sākumā. Partija Saeimā iekļuva ar 36 mandātiem. Nopērkot Zemnieku Savienību par prezidenta (Ulmaņa) krēslu, tā ielika nevis drošus pamatus valsts atjaunošanā, bet pamatus valsts izzagšanai, mafijas, oligarhu patvaļai, jo vara pakļāvās gan Krievijai, gan visai pasaulei ik uz soļa. Vīlāmies Čevera, Zīgerista, Kaula saldsolītajā, vīlāmies Repšes Jaunajā Laikā (nabagi būdami, saziedojām viņam vai miljonu latu, lai tik šis nāk mūs vadīt). Kur aizvadīja? Kur tagad ir pats? Vīlāmies Šlesera – Paula veidojumā, Demokrātiskajā Centra partijā, Bojāra Sociāldemokrātos, Šķēles Tautas partijā, Dombrovska – Āboltiņas lielajā brīnumā Vienotībā. Arī Lemberga – Brigmaņa zemniekos, Emša – Vējoņa zaļajos, vēl vienā brīnumā – Sudrabas No sirds Latvijai. Vai vērts uzskaitīt pārējo sīkaļu baru, kuri drūzmējušies ap šo Saeimas krējumpodu un jaukuši cilvēku prātus? Padomājiet, vai šīs tā sau-camās partijas nav piesmējušas mūs, lētticīgos? Paši taču spriņģojām ap šiem laimes nesējiem kā tādi pavasarī no laidara izlaisti lopiņi. Kur ir visi minētie? Pajuka, izplēnēja, atstājot vienīgi bēdīgas atmiņas un problēmu jūkli.