«Skolā esmu nostrādājis piecdesmit gadus, un jāsaka – praktiski gandrīz katrs gads pagājis kādās jaunās metodēs, jaunās izdarībās, bet visam laikam cauri palicis dzīvais skolotājs, skolotāja vārds, tāfele un krīts. Skatoties uz visiem šodienas notikumiem, es daļēji attaisnoju šo tālmācību, jo tā pašlaik ir vajadzīga un neizbēgama, bet es domāju, ka ir jāatgriežas atpakaļ skolā, jo bērnam tomēr ir vajadzīga dzīvā saikne ar saviem vienaudžiem, ar skolotājiem. Ir vajadzīgs arī dzīvā vārda dzirdējums, ne tikai ar acīm meklēt atbildes datoros. Tāpat ir vajadzīgs savstarpējais kontakts. Tagad ļoti daudz šajā mācību darbā iesaistīti vecāki, bet skola ir pastāvējusi gadu simtiem, un skolai kā tādai ir jāpastāv, jo nevar tikai mācīties attālināti, nesatiekoties.
Runājot par centralizētajiem eksāmeniem, es uzskatu – šajā gadījumā beidzot pilnīgi pareizi ministrijā pieņemts lēmums, ka devītajām klasēm nebūs eksāmenu. Esam izdzīvojuši un izdzīvosim arī tagad, neskriesim par katru cenu pakaļ metodēm, kā notiek pasaulē. Mēs pārāk daudz izdabājam – devītajām klasēm noteikti šogad nav jābūt eksāmeniem un arī divpadsmitajām – vai ir vajadzīgs bērniem šajā stresa situācijā sagrābstīt kaut kādas priekšmetu drupačiņas, lai tikai izskatītos kā centralizētie eksāmeni? Es domāju, ka bez tiem pilnīgi var iztikt, jo šajā gadā taču tie, kas būs pabeiguši 12. klasi, tāpat netiks studēt uz ārzemēm, jo šī pandēmija ir pasaules mēroga notikums.
Neatzīstu tos lielībniekus, kuri iedomājas sevi par nezin kādiem varoņiem – aizvakar Degpunktā rādīja, ka viens traucies ar ātrumu 200 km/h – tas ir idiotisms. Ne velti katru dienu rāda, cik policija sastādījusi administratīvos protokolus par pārkāpumiem, piemēram, ugunskura kurināšanu – nu, ja reiz nedrīkst tā darīt, tad nedariet, piecietiet! Nē – mēs varam, mēs darām, mēs riktējamies. Stulbuma stulbuma pakāpe, bezkaunība un ņirgāšanās par visu kopumā – es esmu varonis, rēķinieties ar mani, nevis ar valstī notiekošo.
Es uzskatu, ka pašreiz mums ir visriktīgākā valdība – lai Dievs dod Kariņam veselību un izturību visu godam izdarīt. Strādāts tiek mērķtiecīgi, un tā lieta iet. Ka ir kādi savstarpējie strīdiņi – tas jau darba procesā var rasties, bet tie visi ir pārvarami. Salīdzinot ar visām pārējām, šī valdība rīkojas vispareizāk. Mani it nemaz nesatrauc fakts, ka Kariņš ir ārzemju latvietis. Viņam taču ir lielāka dzīves pieredze, kā dzīvot un strādāt kapitālisma pasaulē, un tagad tas tiek ieviests arī pie mums. Galvenais, ka viņš ir kārtīgs latvietis un nacionālas Latvijas aizstāvis.
4. maiju šogad atzīmēšu klusināti ģimenes lokā kopā ar mazbērniem, bet sabiedrībā nekur neiešu. Šajā reizē tas nav arī vajadzīgs – nav ko izlekt, varam par savu valsti priecāties arī pieklusināti, nekas nav jāpārspīlē.»