Visa atbilde, protams, bija daudz plašāka un tika pieminēta arī virkne citu iemeslu (kļūdas valsts politikā, nespēja saskatīt un risināt ilgtermiņa problēmas, populisms), tomēr priekšplānā kaut kā aizdomīgi izvirzījās padomju domāšana un mantojums.
Minētā tēze arī absolūti nav jauna vai unikāla. Ne tikai postpadomju, bet arī Austrumeiropas valstīs tā ir iecienīts arguments situācijās, kad pilsoņi sāk prasīt no valsts ko tādu, ko tā objektīvi nevar vai kādu subjektīvu iemeslu dēļ nevēlas darīt. Gadījumos, kad no valsts tiek prasīti, piemēram, kādi bezmaksas vai subsidēti pakalpojumi, vienmēr atradīsies kādas amatpersonas, kas šādas prasības nodēvēs par padomju mantojumu, bet pašus prasītājus par populistiem vai «sovokiem» (cilvēkiem ar padomju domāšanu), pie viena dodot mājienu, ka nekādas atšķirības starp abiem šiem terminiem neredz. Pie mums, tā teikt, ir liberālisms un kapitālisms, kur katrs pats ir savas laimes un labklājības kalējs, nevis kaut kāda Padomju Savienība.