Par Latvijas starptautiskās atzīšanas simtgadi jau izsacījos pagājušonedēļ. Vīrusa uzspiesto liegumu un ierobežojumu dēļ barikāžu pieminēšanai diemžēl trūka pelnītā vēriena un, protams, cilvēciskas pulcēšanās. Šķiet, trīs desmitgades ir tas laiks, kad sabiedrības apziņā nupat vēl dzīvās atmiņas ir kļuvušas par vēsturi – bijību un cieņu raisošu, bet jau neizbēgami distancētu no šodienas.
Taču, kad valsts radio diktorītes jaunavīgi dzidrā balss man moži vēsta, ka «šonedēļ mēs aktualizējam barikāžu tēmu», gribas… Mazākais, rupji lamāties. Tajās bargajās dienās es, naivs un lecīgs gailēns, reiz bezcerīgi sapinies režīma pinekļos, sapratu: drīz – vienalga, kā un par kādu cenu – es būšu brīvs!