Tas pašam stopētājam ir lēts pārvietošanās veids, jo parasti vai nu samaksā ļoti simbolisku summu, vai pasaka paldies. Tomēr apzinātu risku uzņemas gan tas, kurš ceļa malā gaida ar izstieptu roku, gan autovadītājs, kurš gatavs uzticēties un ielaist savā mašīnā svešu cilvēku.
Kad ar draugu braucam tālākus gabalus, ir gadījies sastapt stopētājus, un, ja ir vieta, esam arī paņēmuši savā mašīnā un paveduši kādu gabalu. Un ir bijuši tikai divi varianti, kāpēc šie cilvēki tādā veidā pārvietojas. Pirmais ir tāds, ka nav citu veidu, kā pārvietoties – nav velosipēda, naudas autobusa biļetei vai nu nepietiek, vai ir žēl. Viņi savā maršrutā pārvietojas ikdienā un zina, ka būs kāds cilvēks, kas viņus paķer. Otrs variants ir tāds, ka šis cilvēks tādā veidā ekonomiski ceļo un iepazīst vietējo kultūru. Kāpēc braukt autobusā, kur katrs sēž, blakus sev nolicis kādu kulīti, ja var mēģināt stopēt automašīnu un veidot sarunu ar vadītāju. Tā ceļojot, var arī iemācīties valodu, kā man vienreiz stāstīja kāds pāris, kuru paņēmām savā automašīnā. Arī mana draudzene ārzemēs ir šādi pārvietojusies, tiesa gan, sievietēm ir jābūt nedaudz uzmanīgākām stopējot, jo ļaunu nolūku gadījumā ir ierobežotākas iespējas sevi aizstāvēt.