Viņsestdien gadījās pabūt publikas mazāk apmeklētā dabas stūrītī tepat Valmieras pievārtē, kur gar Gaujas krastu un vēlāk gar Abula līkumu kraujām izlokās patiešām burvīga pastaigas distance – Mīlestības taka. Jāteic, ka tālāk par Abula krācēm šoreiz no Valmieras puses neaizgājām, taču apmēram piecu kilometru gājiens (turp un atpakaļ) atstāja lieliskus iespaidus. Baudot dabu krietnas stundas garumā, pārāk daudz staigātāju nesastapām – varbūt kopā kādi pārdesmit pastaigu mīļotāji, dažādu augu vācēji un, iespējams, pat pāris nopietnāku dabas skatu iemūžinātāju ceļā trāpījās.
Jāteic, kopumā šī pastaigu vieta ir labi pieskatīta – savās vietās gan uzraksti, gan informatīvais marķējums, gan dažviet kārtīgi būvēti soli atpūtai, gan stāvākās vietās arī margas un improvizētas trepītes. Tiesa, tikai vienā vietā bija speciāli ierīkota miskaste, taču, manuprāt, šī dabas taka nav domāta nepārtrauktai pārtikas uzņemšanai, šim nolūkam vairākās pieturvietās ir pat iespēja prātīgi iekurt mazu uguntiņu desiņu uzcepšanai…
Jāteic, Mīlestības takā pagaidām maz neapzinīgu gājēju izmestu atkritumu, vismaz mums neko vairāk par kādu pusduci tukšu skārdeņu negadījās piefiksēt. Cerams, šī joprojām nav cūkmenu iecienīta distance. Taču gadās arī pa kādam izņēmumam. Turpceļā sastapām pretimnākošu bariņu, kurā kopā ar pusmūža sievieti bija vairāki tīņi. Pāris vārdus pārmijām ar viņu, pārējie pretimnācēji dabu apvienoja ar saulespuķu sēklu pārstrādāšanu… Pa ceļam nebijām manījuši nevienu sēmočku turziņu zemē nomestu, toties tad, kad jau bijām atceļā, ieraudzījām spīdīgu tukšu maisiņu, burtiski blakus taciņai nomestu! Bija pilnīgi skaidrs, kad un no kā šis sausais atlikums sūnās palicis.
Nedomāju, ka ceļā satiktā sieviete neko par mēslošanu mežā saviem aizbilstamajiem – pašas bērniem vai vienkārši pieskatāmiem – nav stāstījusi. Gan jau viņi kaut ko dzirdējuši, varbūt pat paši jau paguvuši piedalīties kādā no Lielajām pavasara talkām – lielā un publiskā pasākumā vai arī lokālā, pavisam kompaktā atkritumu savākšanā, piemēram, savas mājas apkārtnē. Tajā brīdī jaunajam cilvēkam, taču tikpat labi tas var būt homo sapiens labākajos gados, viss it kā skaidrs – ir jāpaceļ kāda cita bezatbildīgi nomestā PET pudele, skārdene, tukša čipsu paka vai vēl kāda cita nevajadzīga pārtikas iesaiņojuma plastmasas turziņa… Tajā brīdī viņš ir strādīgs un apzinīgs, domā un dara pareizi. Bet kā ar tieši tā paša indivīda rīcību citā situācijā, kad saulespuķu sēklas no paciņas izdalītas, kad varbūt tikai loģiski būtu tukšo turziņu salocīt, ielikt kabatā un izmest tur, kur būs miskaste pa ceļam vai arī pat mājās? Tad šis cilvēks izvēlas tobrīd vieglāko ceļu – vienkārši izmet nevajadzīgo vietā, kurai – vēl pirms mirkļa nepiemēslotai – pirms pusstundas garām gājis pretējā virzienā… Kā šo funktieri mainīt?