Dažkārt apraudājās, bet visbiežāk vēl un vēlreiz izstaigāja visus varbūtējos karavīra ceļus, kur jau neskaitāmas reizes domās bija viņu meklējusi. Tagad drīkstēja vismaz raudāt. Agrāk, tūlīt pēc kara, bija jābaidās pat pieminēt, jo viņa nāve no krievu lodes vai gūstā varēja visai ģimenei uzlikt tautas ienaidnieka zīmogu. Osvalds bija pazudis.
Viņš bija tikko kļuvis pilngadīgs, kad vācu armija iesauca leģionā. Kaut arī labprātāk tēvs savu puiku būtu gribējis pasargāt no iešanas karā, tak tomēr vācieši nav krievi. Mājinieki par to bija daudzkārt pārliecinājušies, kad fronte gāja cauri viņu pagalmam.
Iepriekšējā dienā, pirms Osvalds dosies karā, vecais Fērmanis paspēja sarīkot pieaugušā zēna ieiešanu vīra kārtā. Saimniece steidzami nokāva un izšmorēja pāris vistas, vārīja kartupeļus, lika lietā atlikušo sālītās cūkgaļas gabalu, vārīja bubertu un lika uz baltā galdauta visu citu, ko nu uz ātru roku varēja paspēt sagādāt.