Latvijas Universitāte citu augstskolu vidū atšķiras ar savu bagātību, īpaši nekustamo īpašumu ziņā. Ne tikai vispārzināmais jaunlatviešu arhitekts un mecenāts Kristaps Morbergs (1844-1928), bet arī daudzi citi labvēļi tai gadu gaitā ziedoja un ziedo patlaban naudā un mantā. Daļu no zemēm un ēkām bija nolemts laist tirgū (juridiski – «atsavināt» LU), lai būtu līdzekļi Alma Mater tālākai attīstībai un būvdarbiem Torņkalnā. Divas tur jau uzceltās fakultāšu ēkas – Zinātņu un Dabas mājas – ir spēcīgs un pārliecinošs, pat simbolisks aizsākums šādai izaugsmei, vairojot sabiedrībā arī augstskolas rektora autoritāti.
Diemžēl pašas LU sienās Indriķa Muižnieka pozīcijas nebija tik stipras, lai augstskolas Satversmes sapulces vēlēšanās gūtu neapstrīdamu uzvaru. Līdz tai pietrūka vien triju balsu: 24. maijā no pavisam 286 biļeteniem par viņu tika nodota 141 balss. Par otru pretendentu, profesoru Gundaru Bērziņu balsoja 128 dalībnieki. Muižnieks tika atzīts par atkārtoti ievēlētu.