Izrādās, ka tā savās rindās nav spējīga atrast iekšlietu politisko vadītāju un tādēļ klaji «izlāpās» ar sagrābstītu kandidātu. Atšķirībā no NA, kas ekonomikas ministra amatam droši virzīja – varbūt varēšanā šaubīgu, bet vēlētāju dotu pilnvarojumu saņēmušu – politiķi no pašas rindām. Valdība – jo īpaši tādos laikos kā šie, kad pieņemamie lēmumi kļūst arvien smagāki, cenas aug un ziema solās būt barga – ir jāveido no tādiem cilvēkiem, kam ir tautas uzticības mandāts.
Tā ir Eiropas politkultūras aksioma, ko bezjēdzīgi apstrīdēt. Taču Latvijas politikā par to atceras tikai dažkārt – lai tūlīt pat aizmirstu. Jo partijām taču gribas rīkoties tā, kā pašām attiecīgajā mirklī šķiet ērtāk. Argumenti, ar ko tiek pamatotas iespējamu kandidātu kaprīzes vai klajš kadru bads, vienmēr ir tik puķaini argumentēti, ka teju vai jānotic.