Īstā jubileja gan vēl ir priekšā. Jo 1819. gada 26. martā apstiprinātais likums (ko izstrādāja Liflandes guberņas landtāgs, vietējās muižniecības parlaments) tika izsludināts 1820. gada 6. janvārī* Rīgā un toreiz guberņai – kā visa Dienvidigaunija – piederīgajā Sāmsalā. Tas bija arī latvju tautas «advokāta» Garlība Merķeļa mūža cīņas veiksmīgais noslēgums. Viņš savā brieduma gadu publicistikā uzrādīja klaušu ekonomisko neizdevīgumu un brīva cilvēka raženo darbu. Šī neapstrīdamā vēsts atrada dzirdīgas ausis gan Vidzemes muižās, gan Pēterburgas politikā.
Jubilejas vienmēr ir izdevīgs brīdis, lai senos notikumus atcerētos, izvērtētu no jauna, arī pārvērtētu. Pirmā pasaules kara (1914-1918) nesenā pieminēšana ar savu globālo vērienu tam ir uzskatāms paraugs. Tāpat mums, latviešiem, Piektā gada revolūcijas simtgade ļāva uz tās vētrām, lauztajām priedēm un «asins lietu» paskatīties arī skaudrāk.