Starp citu,, vēl pirms gadiem pieciem balsstiesīgie tuvumā un tālumā referendumā par iespējamo divvalodību Latvijā pārliecinoši tam iebilda, atgādinot, ka latviešu valodai pie mums vienīgajai ir valsts valodas statuss. Krievi un citu tautību jaunieši, kuri pašlaik mācās skolās, kuri šogad grasās tās beigt, ir dzimuši neatkarīgā Latvijā, arī viņu vecākie brāļi un māsas, kuru bērni jau, iespējams, apmeklē bērnudārzu, ir dzimuši neatkarīgā valstī, bet sabiedrība un politiķi joprojām cepas par to, kādā valodā iegūstama izglītība Latvijā.
Kādā valodā jāmācās vidusskolā, kādā jākārto centralizētie eksāmeni? Arī pašlaik, kad Izglītības ministrija rosina, ka jāpāriet uz izglītību tikai valsts valodā, tiek iezīmēti jauni pārejas periodi. Pat Valsts prezidents saka, ka reformai jābūt pakāpeniskai. Nu, kur vēl laidenāku pāreju? Savulaik esot pietrūkusi politiskā griba, kas pietrūkst šodien?
Valoda, kas vienkārši jāzina
Burtu izmērs