Esam nocietušies tikt ārā, ielās un cilvēkos. Jo siltāks un saulaināks padodas laiks, jo vieglāk piemirstas, ka vīruss joprojām siro mūsu vidū. Drūzma valda veikalos un transportā, daudziem pasažieriem vilcienos un autobusos paģērētās sejas maskas gan ir, bet pastumtas zem zoda (ja nu tiešām kāds kontrolētājs uzrodas?)… Gaisā viegli virmo no saites norāvušos telēnu apjukusī līksme.
Piecas svētku brīvdienas raisa medainu prieku, kam piejaukta karote nervozitātes. Labi zinām, kurš dīkām rokām vienmēr atradīs darbu… Prātos jau rosās rūgtas aizdomas par dažiem radiem, draugiem vai kaimiņiem, kuri varētu sākt pamatīgi līgot jau šovakar, ātri vien pārslēgties no miezīša uz šņabi – lai aizlīgotos jau līdz tam, ka pašus svētkus vairs pat nemanīs. Un ja nu uz ceļiem un neceļiem atkal plosās «pašizinietkādi jāņi»?
Ministru prezidents – par to viņam pelnīts paldies! – tēvišķi pamāca/lūdz tautu saglabāt modrību, svinēt saulgriežus šaurākā, ģimenes lokā. Ļoti ceru, ka mēs masveidīgi sekosim šim padomam.