Diez vai mēs spējam nostalģiski atskatīties uz aizejošo gadu. Pārāk daudz no tā esam – kopā ar visu Eiropu un lielu daļu pasaules – nodzīvojuši Covid-19 varā, ar pandēmijas radītām problēmām, izmisumu un pagurumu.
Savukārt pārlūkot visu desmitgadi, no kuras šķiramies, šķiet ļoti pamācoši. Īpaši tāpēc, ka pirms tās, pašā gadsimta un gadu tūkstoša iesākumā, mēs izdzīvojām patiesi dramatiskus vēsturiskos procesus. Latvija iestājās Eiropas Savienībā – taču Valsts prezidentei un politiķiem nācās no nesaprotamās nākotnes sabijušos tautu tajā ievilkt, mūs prasti biedējot (izrādījās – ne bez pamata) ar «lāci».
Sākās Briseles naudas ieplūdums, radot «trekno gadu» labklājību – uz parāda! – un uzpūšot spekulatīvo «burbuli» celtniecībā. Dīvaino leiputriju izbeidza 2008. gada ekonomiskā krīze, plīstot globālam finanšu «burbulim».
Izrādījās, ka Saeimas logu dauzīšana neatdod pārticību. Valstij un tautai nācās savilkt jostu. Tāpēc šīs desmitgades iesākumā radās cerības, ka Latvijas sabiedrība, bargās kataklizmās rūdījusies, būs gudrāka un apdomīgāka – arī politiskajās simpātijās. Jā, tādas naivas cerības bija…