Ir ļoti pamācošs ASV psihologu eksperiments, filmējot pirmklasniekus un zefīra gabaliņus. Kā noprotat, tas – ar vecāku atļauju – tika īstenots vēl pirms personu datu un bērnu tiesību aizsardzības diktatūras.
Tiesa, kārums nebija zefīrs mūsu izpratnē, bet aizokeāna «maršmellovs» – koncentrētas cukurvates cilindriņš gaišzilā vai rozā pasteļkrāsā. Amerikāņu (tagad arī latviešu) bērni tādus, uz zara vai iesma uzspraustus, mīl apcept liesmās, sēžot pie vasaras nometņu ugunskuriem. (Sieva, melno pikuci pagaršojusi, atzina to par «nelietīgi garšīgu».)
Eksperimenta noteikumi: ja bērns noturas 15 minūtes, zefīru neaizticis, viņš par savu nelokāmību tiek atalgots ar vēl vienu gabaliņu un drīkst apēst abus divus kaut vai uz karstām pēdām. Lieki teikt, ka šo «savas dzīves garāko stundas ceturksni» izcieta retais. Vieni ķērās kārumam klāt uzreiz, citi salūza teju vai minūti pirms uzvaras. Briesmīgi bija kadri ar bērniem, kuri, zefīru ēdot, raudāja: viņi saprata, ka paši sevi apzog, taču nespēj pretoties vēlmei «gūt baudu šeit un tagad»…
Igaunijas iepriekšējā valdība iedarbināja pensiju uzkrājumu izņemšanas procesu*, cerot ar populistisku «tautas iepriecināšanu» vairot savu popularitāti. Ak, jā, arī «(pa)sildīt ekonomiku», radot īslaicīgu tēriņu uzbangojumu. Tiesu vara atzina, ka ne valsts, ne bankas nedrīkst ierobežot cilvēka tiesības rīkoties ar viņa īpašumu. Tāpēc vienīgā barjera (izņemot cilvēku saprātu un izmisušo makroekonomistu viedokļus) «gūt baudu šeit un tagad» ir 20 procentu iedzīvotāju ienākuma nodoklis, kas, tagad tiekot pie naudas, ir jāsamaksā valstij.