Ir labi, ja pašvaldības rod iespēju palīdzēt. Valmieras novads katram daudzbērnu ģimenes bērnam piešķir 40 eiro pašam nepieciešamākajam. Par šiem līdzekļiem tiešām sanāk visvajadzīgākajam, bet nu – jāsaprot, ka vecāku līdzdalībai skolas gaitu vajadzībām arī jābūt. Bez tam lietas var iegādāties pakāpeniski, pa solim vasaras mēnešos. Apģērbu savukārt var meklēt pie citām mammām. Atdos no sirds vai par šokolādi. Jā, visiem gribas jaunu, šiku, bet tāda dažkārt ir dzīve. Jāpieņem, kā ir, un jāplāno, kā labāk, bet ko darīt, ja atbalstu vajag šeit un tagad, un nav runa par labu skolas somu vai sporta apaviem?
Kā izklausās lūgums pēc palīdzības cilvēkam, kurš jau vairāk nekā desmit gadus ir smagas diagnozes malts, bet vēl centies palīdzēt citiem, daudziem? Šai sievietei ik mēnesi, lai ārstētos, vajag teju piecus tūkstošus eiro, ārstu konsīlijs lēmis, kā labāk, nozīmējis medikamentu, kas palīdzēs, bet pie mums valsts institūciju papīros ierakstīts, ka šo līdzekli apmaksā olnīcu vēža pacientēm, bet krūts vēža gadījumos kompensācija nepienākas. Pilnam ārstēšanās kursam vajag vairāk nekā 50 tūkstošus. Ir skaidrs, ka līdzcilvēki Evijai saziedos, bet kāpēc sievietei, kas pat ārstējoties turpina strādāt, maksāt nodokļus, ir jājūtas tik pazemotai? Un aiz viņas ar šo pašu sāpi noteikti ir vēl simtiem sieviešu, kas nezina, kur skriet, ko grābt. Ārsti izlemj, kā vajag, kā palīdzēt, bet valsts uzliek veto, ka nebūs vis!