Taču ar runām joprojām esam Rīgā, bet ar reālajiem darbiem, piemēram, pret to pašu Zviedriju, esam kaut kur dziļi, dziļi…
Kārtējais uzskatāmais piemērs šeit ir investīciju apjoms pētījumos un attīstībā, ko varētu nosaukt arī par zinātnes balstīšanu. Tad nu kompānijas Eurostat šī gada pētījums Galvenie skaitļi Eiropas biznesā skaidri un nepārprotami nodaļā Uzņēmējdarbības ieguldījumi pētniecībā un zinātnē norāda uz Latvijas nedalītu pēdējo vietu šajā jomā starp 30 Eiropas valstīm. Uz vienu iedzīvotāju mūsu valstī šī summa 2018. gadā bijusi 23,9 eiro, bet 2019. gadā – 26,7 eiro. Vidēji Eiropas Savienībā šie skaitļi abos pārskata gados ir attiecīgi 438,8 eiro un 456,7 eiro. Bet pavisam kosmisks pret Latvijas kripatiņu šķiet Zviedrijas ieguldījums – 2018. gadā 1095,9 eiro un 2019. gadā 1132,2 eiro uz vienu iedzīvotāju! Nedaudz no Zviedrijas līmeņa atpaliek Dānija, Austrija, Vācija, Beļģija un Somija. Lai nu šoreiz paliek šie vecie kapitālisti, bet kā lai skaidro faktu, ka Lietuva apsteidz Latviju šo investīciju apjomos uz iedzīvotāju apmēram trīs reizes gan 2018. gadā, gan 2019. gadā, bet Igaunija – gandrīz sešas reizes 2018. gadā un septiņas reizes 2019. gadā?
Būtiska iezīme, ka tās Eiropas valstis, kurās zinātnē investē vietējās kompānijas, ir starp mūsu kontinenta ekonomikas galvenajiem motoriem, kamēr tās, kurās zinātni balsta ārzemju firmas, vairāk drūzmējas attīstības listes lejasdaļā… Ko darīt Latvijā? Skaidrs, ka būtu naivi lielas un būtiskas investīcijas zinātnē prasīt no mazā un pat vidējā pašmāju biznesa – ne tādu greznību var atļauties un ne to vajag, piemēram, nelielas kokzāģētavas īpašniekam, kurš tikai nupat puslīdz stabilu noieta tirgu atradis savām koka paletēm, vai galdniekam, kurš gatavo durvis un logus ne tikai Latvijas klientiem vien.