Kāds ir tavs ceļš uz Valmieru?
2011. gadā es atnācu studēt uz Vidzemes Augstskolu, uz tūristiem. Esmu dzimusi, augusi Jelgavas pusē, un pēc vidusskolas bija sajūta, ka jādodas kaut kur prom no vecākiem. Viņiem aizvien ir neliels īpašums Jelgavas pusē, un tad bija doma tur veidot viesu māju. Tāpēc arī aizgāju studēt tūrismu. Valmiera izklausījās interesanta pilsēta, un tā es te atbraucu. Ceturtajā kursā nejauši iepazinos ar nu jau tagadējo vīru. Mūsu ceļi uz kādiem diviem gadiem aizveda uz Rīgu, jo mans vīrs ir ārsts, bet tajā brīdī viņam bija rezidentūra jeb prakse ārstniecībā – reizi mēnesī nedēļu bija jāstrādā Vidzemes slimnīcā. Viņam rezidentūra gāja uz beigām, un tad mums bija jādomā, ko tagad darīsim. Es Rīgā pa to laiku paspēju vēl pabeigt maģistrantūru Latvijas Universitātē. Mums bija sajūta, ka Rīga ir briesmīga pilsēta, – tā satiksmes organizācija, nekustamā īpašuma cenas un mūžīgais betons.
Tā kā viņš rezidentūrā braukāja uz Valmieru, Vidzemes slimnīca viņam izteica piedāvājumu un pašvaldība piedāvāja dienesta dzīvokli. Mums tajā laikā pat bija no kā izvēlēties, un izvēlējāmies nelielu divistabu dzīvokli Pārgaujā.
Pašvaldība to arī izremontēja. Protams, tas bija mazliet riskants lēmums nākt dzīvot uz Valmieru, jo visi draugi, klasesbiedri, kursabiedri tiecās uz Rīgu. Atnākot uz Valmieru, bija no nulles jāveido sociālais tīkls. Jūties nedaudz kā izmests no laivas, jo sākumā jau draugu te nebija. Kādu reizi paši aizbraucām uz Rīgu, kādu reizi rīdzinieki atbrauca te.
Tomēr mēs nesen pārrunājām – tas, ka atnācām dzīvot uz Valmieru, bija absolūti pareizais lēmums, jo Rīga pa šiem desmit gadiem nav mainījusies. Nekas no tā, ko iepriekš nosaucu, nav mainījies. Valmierā tādā ziņā ir miers un klusums, te ir zaļums un Gauja. Te piecās minūtēs var aizbraukt no viena Valmieras gala līdz otram. Te ir arī citas dzīves cenas.
LAURA ŽUKOVSKA-SUPE savā dārzā. Ārijas Romanovskas foto